Netiešā runa
Han sa at han var syk. Hun spurte om jeg kom. Tā atstāsti, ko citi teica.
Mēs mācām bokmål, Norvēģijā visvairāk lietoto rakstu valodas formu.
Par ko tas ir?
Netiešā runa ir veids, kā nodot tālāk to, ko kāds teica vai jautāja, necitējot vārds vārdā. Priekšniece saka «Sapulce ir pārcelta», un vēlāk tu kolēģim saki, ka viņa teica, ka sapulce ir pārcelta. Tā ziņas ceļo katrā darbavietā un katrā ģimenē.
Norvēģiski apgalvojumus saista ar at: «Hun sier at hun er trøtt» (viņa saka, ka ir nogurusi). Jautājumus ar atbildi «jā vai nē» saista ar om: «Han spør om jeg kommer» (viņš jautā, vai es nākšu). Jautājamie vārdi paliek: «Hun spurte hvor jeg bodde» (viņa pajautāja, kur es dzīvoju). Ja ievadošais darbības vārds ir pagātnē, laiks pārbīdās vienu soli atpakaļ: er kļūst par var, har par hadde.
Latviešu valodā ir īpaša atstāstījuma izteiksme: «viņa teica, ka esot nogurusi». Norvēģu valodā tādas nav, tur strādā at un laika pārbīde: «Hun sa at hun var trøtt», burtiski «ka bija nogurusi». Uzmanies arī ar vārdu secību: pēc jautājamā vārda inversijas nav, tātad «hvor jeg bodde», nevis «hvor bodde jeg». Toties om labi atbilst latviešu «vai». Tas noderēs nemitīgi: nododot ziņu no poliklīnikas («De sa at jeg kan komme i morgen»), stāstot partnerim, ko jautāja bērnudārzā, vai atstāstot kolēģim telefona sarunu.
Likumi
- Apgalvojumi: si/fortelle/mene/skrive + at (ka): 'Jeg er trøtt.' → Hun sier at hun er trøtt.
- Jā/nē jautājumi: spørre + om (vai): 'Kommer du?' → Han spør om jeg kommer.
- Jautājumi ar jautājamo vārdu to saglabā: 'Hvor bor du?' → Hun spør hvor jeg bor.
- Vārdu secība: tas ir palīgteikums, tāpēc teikuma priekšmets pirms darbības vārda, bez inversijas: Han spurte hvor jeg bodde (nevis 'hvor bodde jeg').
- Ikke/aldri stāv pirms darbības vārda: 'Jeg har ikke tid.' → Hun sa at hun ikke hadde tid.
- Hvem/hva kā teikuma priekšmets saņem som: 'Hvem kommer?' → Han spurte hvem som kom. 'Hva skjedde?' → Hun lurte på hva som skjedde.
- Laiku saskaņa: ja ievadošais darbības vārds ir pagātnē, laiks pārbīdās soli atpakaļ: er → var, har vært → hadde vært, kommer → kom, skal/vil → skulle/ville. Latviski tā nav ('Teica, ka ir slims'), tāpēc bieža kļūda!
- 'Jeg bor i Bergen.' → Han sa at han bodde i Bergen. 'Jeg skal reise.' → Hun sa at hun skulle reise.
- Ja tas joprojām ir patiesība, sarunvalodā var palikt tagadne: Hun sa at hun er lærer.
- Mainās vietniekvārdi un laika/vietas vārdi: jeg → han/hun, i dag → den dagen, i morgen → dagen etter, her → der.
- Lūgumi: be noen (om) å + nenoteiksme: 'Lukk døra!' → Hun ba meg (om) å lukke døra.
Piemēri
- Hun sa at hun var syk.Viņa teica, ka ir slima.
- Han spurte om jeg ville bli med.Viņš jautāja, vai es gribu nākt līdzi.
- Læreren spurte hvor jeg kom fra.Skolotājs jautāja, no kurienes es esmu.
- De fortalte at de hadde kjøpt hus.Viņi pastāstīja, ka ir nopirkuši māju.
- Jeg lurer på hvem som har tatt sykkelen min.Interesanti, kas paņēma manu velosipēdu.
- Hun sa at hun ikke kunne komme.Viņa teica, ka nevar atnākt.
- Sjefen ba meg om å skrive en rapport.Priekšnieks lūdza mani uzrakstīt ziņojumu.
- Han sa at han skulle ringe dagen etter.Viņš teica, ka piezvanīs nākamajā dienā.